When the past still lingers: a conversation with the generation born behind the iron curtain
Inspired by the TEMA letter project, I interviewed my grandmother Vija, to learn more about her world view. Every generation has its own story to tell. I want to tell you a story that started 74 years ago.
Coming from a post-soviet country, I can still feel the soviet legacy roaming the streets of Latvia. I have lived abroad for long enough to look at my own country from the sidelines, and all I could see is the culture that I miss. In sentimental moments like these, I look at the pictures and listen to music that makes me feel like I am home, just for a minute. But now I am back here, walking these streets yet again seeing both the beauty and darkness. My grandma was the one who always told me to look for beauty even if all seems to be gloomy.
It has been almost 30 years since the collapse of the soviet union, but you can still see the influence of the forced socialist regime. The grey block buildings that are still standing firmly on Latvian soil remind us that it didn’t happen so long ago, even if everyone is trying to move away from this legacy. However, I was born in a free country, just a few years after we regained our independence. Thus, I don’t know how it was to live under the Russian socialist rule. The older generations had to live through two opposing regimes and had to face the messy transition from a socialist towards a capitalist society. Today it is hard to imagine a Europe that was divided by an iron curtain, but for my grandmother, that was the reality for most of her life. Anyone that was born in the post-war period in Eastern Europe was subjected to this harsh living environment -locked up in their own countries. It makes their story extraordinary because they have lived through two very different realities. Therefore I interviewed my grandma to learn about her experiences during this time. Her journey is filled with both happiness and grief, that started almost 74 years ago.
“I was born in 1947 in the aftermath of the second world war. As one of 5 children, I had to help my parents from an early age to make ends meet. Latvia has an unfortunate history when it comes to who is in power. For a brief moment, our land was governed by our own, but that moment faded before I got to see it with my own eyes. Instead, I was faced with the reality that Russia has gripped the power away from us once again. The propaganda information stated that the soviet union saved our country, and maybe someone did believe it. But it was a forced regime that ended up costing more lives than the war itself. The end of the second world war marked a victory for the west, but for eastern Europe, it started famine and complete censorship. However, I didn’t know any other reality. I learned my language and traditions only to hide them in public. And I didn’t know that we could live in a different way. The iron curtain was quite real, and anyone who tried to open it got either killed or exiled. However, even in this grim reality, we made happy memories. We learned to love life through hard work and dedication.”
Perestroika gave people something to look forward to. Freedom of speech and expression, celebrating our traditions and speaking our language seem like trivial things now. However, you have to realise that during this time you were not allowed to speak up and most things belonged to the state. My grandma lived through it all. And she was one of the lucky ones because her health allowed her to work hard, which was highly valued. But she was also longing for a free country and was always at the frontline of rallies and protests. 1989 marks the year of the Baltic way, which was a significant moment in history. People from all over the Baltics joined together and created a 670 km long human chain. This event gathered together around two million people to raise awareness about the situation in the Baltic countries. It was a direct reaction to the Molotov-Ribbentrop pact that was signed exactly 50 years prior, stating that all Baltic states belonged to Soviet Russia. For the first time, all three countries had united in for a single goal to gain independence and leave the socialist regime. Moreover, this peaceful protest was the first step that led to regaining independence two years later.
The picture is part of the historical collection of the Bauskas Museum, which was made public in 2019 to celebrate the 30th anniversary of the baltic way.
“I was extremely thrilled to find out that Latvia has gained its independence because we had been waiting for this moment for a very long time. However, when the day finally came, we had to adjust to a system that was democratic but at the same time financially cruel. Most of the factories closed, which led to mass unemployment and high inflation. We went from having money in our wallets and nowhere to spend it to stores being full of products while not having a dime to spend. It felt like we were thrown into a game without knowing the rules and customs.”
“ My generation had to quickly adapt to this new way of living, but we still maintain the same values in life. Throughout my life, I truly enjoyed working, no matter what job I had to do. Love for work was taught to us from an early age. I still believe that you don’t need that many things to have a fulfilled life. We were always looking forward to simple things. Because we didn’t go shopping that often, every purchase felt special, we would be saving up money and waiting for the day we could afford a new couch or a wardrobe.”
“In conclusion, I want to say that both regimes have their faults. There have been good days that were followed by tragedies. However, I genuinely believe that if I were born in a different time, I would see the world differently. Even though the time has moved quickly away from the soviet influence, who I am today is a collection of experiences from both realities.”
One thing that I noticed is the gratitude my grandma holds towards her family and country. She does not feel bitter about the past. She merely looks at it with a sense of knowledge. She is a person that genuinely finds joy in the little things, that most of us don’t even see. If there is one lesson that we can take away from this generation, it is to slow down, look around and listen. The iron curtain was as thick at the actual borders as in the European minds. However, behind it all, people were going about their day as they knew best. Today all we can do is listen to their story and engage in a conversation to have an understanding between generations. There is a gap in the mindsets between the older and younger generations and it can only be filled with mutual understanding. I had heard the horrifying stories about the soviet union, but there are always two sides of the story.
±
Ome, kā tu redzi pasaui?
Kad pagātne nespēj aiziet: Saruna ar paaudze kura piedzima air dzels žoga
Vēstuļu projekta ietvaros es intervēju savu omi, lai vairāk uzzinātu par viņas dzīves skatījumu. Katrai paaudzei ir savs stāts. Es vēlos jums pastāstīt par dzīvesstāstu kas sākās pirms 74 gadiem.
Es nāku no postpadomju valsts, kur vēl joprojām ir jūtama saikne ar padomju vēstures mantojumu. Es dzīvoju kādu laiku ārzemēs, tādēļ es spēju paskatīties uz savu valsti no malas. Vienīgais ko es spēju redzēt ir mana kultūra, kas katru dienu man pietrūka. Kad pienāca šāds sentimentāls mirklis es gremdējos atmiņās aplūkojot bildes un klausoties latviešu mūziku. Uz minūti es jutos kā mājās. Bet tikai uz vienu minūti. Un tagad es esmu atpakaļ. Es atkal staigāju pa šīm ielām, ievērojot gan skaisto, gan tumsonības dvešu. Mana ome vienmēr man iedrošināja meklēt labo pat tad ja viss šķiet drūms.
Ir pagājuši gandrīz 30 gadi kopš padomju varas sabrukšanas, bet vēl šodien ir iespējams saskatīt sekas ko radīja uzspiestais sociaistiskais režīms. Pelēkās mājas vēljoprojām rotā Latvijas pilsētas un atgādina visiem, ka šis laika posms beidzās tikai pavisam nesen, lai arī cik ļoti visi nemēģina aizbēgt. Es esmu dzimusi brīvā valstī, tikai dažus gadus pēc brīvības atgūšanas. Es nezinu kā bija dzīvot laikā kad pār Latviju valdīja krievu socialistiskā vara. Vecākajām paaudzēm bija jādzīvo divos dažādos režīmos un tika spiesti pielāgoties kapitālistiskajām prasībām. Šodien ir grūti iedomāties Eiropa kura tika sadalīta divās daļās, taču tādi bia patiesie apstāļi manas omes lielākajā dzīves daļā. Katrams kas bija dzimis pēc kara austrumeiropā bia spiesti dzīvot šādos apstāļos, ieslodzīti paši savā valstī. Tādēļ es intervēju savu omi lai uzzinātu viņas sajūtas par šo tematu. Viņas dzīves stāsts sākās gandrīz 74 gadus atpakaļ un tas ir piepildīts ar prieku un tik pat daudz skumjām.
“Karš bija tiko beidzies. Kā viens no 5 bērniem es piedzimu 1947. gadā. Man bija jāpalīdz vecākiem jau no agra vecuma strādājot algotu darbu. Latvijas vēsture liecina, ka vienmēr citas valstis ieguva varu pār mūsu zemi. Neilgu brīdi mēs paši pārvaldījām mūsu valsti, bet tas notika pirms es spēju to redzēt ar savām acīm. Man bija jāsamierinās ar to, ka Krievija atkal is spējusi saņemt varu savās rokās. Propaganda vēstīja, ka padomju vara izglāba mūsu valsti. Varbūt kāds tam arī noticēja, bet mēs zinājām ka šis ir uzspiests režīms. Tajā pašā laikā kad rietumu valstis svinēja otrā pasaules kara beigas, Austrumu eiropā sākās bads un pilnīga cenzūra. Bet es nezināju citu realitāti tajā laikā. Es iemācījos savu dzimto valodu, lai to slēptu sabiedrībā. Mūsu tradīcijas bija pilnībā aizliegtas, bet es nezināju kā būtu dzīvot citādāk. Dzelzs vārti stāvēja stringri uz robežas un visi kas vēlējās tos atvērt tika nogalināti vai izvesti no valsts. Šajā tumšajā realitātē mēs tomēr spējām iegūt skaistas atmiņas. Mēs iemācījāmies mīlēt dzīvi caur sūru darbu.”
Perestroika deva cilvēkiem cerību. Brīvība izteikties un izpaust savu būtību, pat svinēt mūsu tradīcijas un runāt savā valodā mūsdienās šķiet pašsaprotami. Tomēr ir jāsaprot, ka šajā laika posmā nebija atļauts izteikties un gandrīz viss piederēja valsti. Mana ome izdzīvoja šo laiku. Viņa bija veiksmīga no tā aspekta, ka viņas veselība atļāva strādāt smagu darbu. Tajā pašā laikā viņa sapņoja par brīvu valsti. Tieši tāpēc viņa aktīvi piedalījās piketos un protestos. 1989 gads ir nozīmīgs ar to, ka tad notika Baltijas ceļš. Šis vēsturiskais notikums savienoja cilvēkus no visas baltijas, izveidojot 670 km garu cilvēku ķēdi. Aptuveni divi miljoni cilvēku sanāca kopā, lai pievēstu pasaules uzmanību Baltijas valstu situācijai. Šis notikums bija reakcija pret Molota-Ribentropa paktu, kas tika parakstīts 50 gadus pirm Baltija Ceļa un kur bija rakstīts, ka Latvija pieder Padomju Savienībai. Pirmo reizi vēsturē visas trīs valstis sanāca kopā lai cīnītos par neatkarību un pamest socialistisko režīmu. Šis protests bija pirmais solis ceļā uz neatkarības atgūšanu, kas notika divud gadus vēlāk.
Šis attēls ir daļa no Bauskas muzeja vēsturiskās kolekcijas, kas tika atklāta 2019. gadā, atzīmējot Baltijas ceļa 30. gadadienu.
“Es biju ļoti priecīga, kad uzzināju ka Latvija ir ieguvusi neatkarību, jo mēs visi šo dienu gaidījām ar nepacietību. Kad šī diena pienāca mums nācās pielāgoties dekrātiskai sistēmai, kas tajā pašā laikā sagādāja finansiālas grūtības. Lielākā daļa no fabrikām tika aizvērtas kas noveda līdz augstam bezdarba līmenim un lielu inflāciju. Mēs pārgājām no laika kad nebija lietas veikalos uz ko tērēt naudu uz pilnīgi pretēju sistēmu. Bija sajūta, itkā mēs tiktu ievilkti spēlē nezinot noteikumus.
“Manai paaudzei vajadzēja ātri pielāgoties jaunajam dzīvesstilam, bet tomēr mēs uzturējām tās pašas vērtības. Ejot cauri dzīvei, es vienmēr esmu mīlējusi strādāt. Vienalga kādu darbu man vajadzēja darīt, šī mīlestība man bija mācīta jau no bērnības. Es vēl joprojām uzskatu, ka nevienam nevajag daudz matriālās lietas, lai justos laimīgs. Mēs vienmēr priecājāmies par mazām lietām. Mēs negājām bieži iepirkties, tādēļ katrs iepirkums šķita īpašs. Krājām naudu un ar prieku gaidījām dienu kad varējām iegādāties jaunu dīvānu vai skapi.
“Nobeigumā es vēlējos pateikt, ka abi režīmi nāca ar savām grūtībām. It bijušas labas dienas kurām sekoja grūtības. Tomēr es uzskatu, ka ja es būtu dzimusi citā laika periodā es redzētu pasauli citādāk. Nezinu vai labāk vai sliktāk, bet noteikti citādāk. Pat tad ja ir pagājis tik ilgs laiks, kas es esmu šodien ir kombinācija no abām realitātēm.”
Es pamanīju cik ļoti mana ome ir pateicīga par savu ģimeni un valsti. VIņa nejūt sāpes par pagātni atskatoties uz to ar gudrības apziņu. Viņa atdrod laimi sīkumos ko vairums vispār neredz. Ja mēs varam ņemt vienu piemēru no manas omes, tas būtu - apstāties, aplūkot apkārtu un ieklausīties. Dzels vārti bija tik stingri, cik tos uzbūra cilvēku prātos. Bet aiz tā visa cilvēki mēģināja dzīvot cik labi tie vien spēja. Šodien mēs ieklausamies viņu stāstos un sākam sarunu lai viedotos sapratne starp paaudzēm. Ir liela atšķirība kādas vērtības piemīt vecākajām un jaunākajām paaudzēm un veidojot sarunu mēs varam pietuvoties pie līdzērtīgas apzināšanās. Es biju dzirdējusi tikai tumšos padomju stāstus, bet katram stāstam vienmēr ir divi varianti.
